Līdzpat 20. gadsimta beigām veselība globālajos ziemeļos tika galvenokārt uzskatīta par “slimības neesamību” (Niebrój, 2006). Tas nozīmē, ka arī par medicīnu un slimībām pārsvarā tika runāts kā par tīri bio-medicīniskiem procesiem, bieži vien nošķirot šīs tēmas no cilvēkiem (Niebrój, 2006). Pēc ilggadējas kritikas šai definīcijai, Pasaules Veselības organizācija pārdefinēja veselību par “pilnīgu fiziskās, garīgās un sociālās labklājības stāvokli, nevis tikai slimības vai vājuma neesamību”. Šī jaunā definīcija paver durvis iespējai raudzīties uz dažādiem citiem sociālajiem, ekonomiskajiem, politiskiem, kultūras un vēsturiskajiem aspektiem, kas ietekmē gan individuālu personu, gan sabiedrības veselību (PVO, 2006). Tādējādi skatījums uz veselību pārtop no biomedicīniska uz vairāk visaptverošu, kas ņem vērā, piemēram, cilvēku individuālos un kontekstuālos socio-ekonomiskos trūkumus un priekšrocības (Sarti & Espinola, 2018). Kas vēl mainās brīdī, kad mēs sākam skatīties uz veselību, slimībām un medicīnu no šāda plašāka skatpunkta?

Pirmkārt, mainās mūsu uztvere par to, kas ir veselība un kas – slimība. Vai cilvēks, kurš, piemēram, nevar vielmaiņā pārstrādāt laktozi, ir vesels vai slims? Vai mēs varam jaunieti un vecu cilvēku abus saukt par veseliem, ja viņu fiziskās spējas atšķiras? Kādā balansā ir jābūt fiziskajai un mentālajai veselībai, lai cilvēku varētu saukt par veselu vai slimu? Uz šiem visiem jautājumiem kļūst grūtāk rast atbildi, kad veselība vairs nav dēvēta, balstoties uz grūti sasniedzamu ideālu, kas nereti ir saistīts ar skaistuma standartiem (Niebrój, 2006), bet gan balstoties uz veselības kā mainīga stāvokļa definīciju, kas konstanti tiek veidots un ietekmēts no vairākiem iepriekš minētajiem faktoriem.

Otrkārt, fokuss ir uzlikts uz slimību cēloņiem, nevis sekām. Tajā brīdī, kad mēs skatāmies arī uz socio-ekonomiskajiem, ģeopolitiskajiem un visiem citiem veselību ietekmējošiem faktoriem, slimības cēloņa noteikšana kļūst sarežģītāka (Krieger, 1994). Tagad uz slimības cēloņiem ir jāraugās kā uz vairākām cēloņsakarībām jeb “cēloņsakarību tīklu” (Krieger, 1994).  Šis skatījums ļauj diagnozes uzstādīšanas laikā apsvērt tādus faktorus kā, piemēram, socio-ekonomisko kontekstu un urbanizācijas līmeni (Logan et al., 2019). Kā arī tas maina uztveri par to, kad slimības sākas. Brīdī, kad jaundzimušais ir piedzimis augstāku vai zemāku ienākumu ģimenē, jau mainās viņas iespējamība dabūt dažādas slimības, jo augstāks ģimenes ienākumu līmenis ir saistīts ar augstāku ieņēmumu līmeni nākotnē, kas savukārt ir saistīts ar mazāk stresa, vairāk jēgpilnu attiecību izveidi un vieglāku piekļuvi ārstniecības iestādēm, kas viss ietekmē indivīda fizisko un mentālo veselību (Logan et al., 2019).

Treškārt, medicīna kļūst par plašāku jēdzienu, kas iekļauj cilvēku dzīvesstilu slimības un veselības novērtējumā. Dzīvesstils ir saistīts ar iepriekš minētajiem veselību ietekmējošiem faktoriem. Tas sastāv no tādiem faktoriem kā miega kvalitāte, uzturs, emocionālā inteliģence, stresa biežums, apkārtējās vides kvalitāte, tuvums dabai u.c. aspektiem (Logan et al., 2019). Tas ietekmē arī to, kā cilvēki uztver došanos uz ārstēšanas iestādēm. Vai mēs ejam pie ārsta tikai tad, kad mums ir kāda slimība vai kad mēs jūtamies slikti? Bet vai tas nav jau par vēlu? Jaunā definīcija aicina medicīnas sektoru koncentrēties uz cēloņiem un preventatīvām metodēm. Medicīnas darbinieki vizītes laikā pacientam var jautāt ne tikai par biomedicīnisko vēsturi, bet arī par citiem dzīves aspektiem (piemēriem, izglītību un ienākumiem) un dzīvesstilu (Braveman & Gottlieb, 2014). 

Ceturtkārt, intersekcionāls skatījums ļauj definēt, kuras sabiedrības grupas ir vairāk pakļautas konkrētu slimību riskam, dodot iespēju tās novērst. Intersekcionalitāte ir kocepts, kas raksturo to, ka dažādi personas identitātes aspekti, piemēram, dzimums, rase, tautība, seksuālā orientācija, socio-ekonomiskā klase u.c., savstarpēji mijiedarbojas un ietekmē šīs personas privilēģijas un pakļautību dažādiem riskiem. Intersekcionāls skatījums uz slimību izplatību ļauj mums iedziļināties un izprast, kādēļ dažas sabiedrības grupas ir vairāk pakļautas dažādām slimībām nekā citas. Piemēram, vairākas slimības var definēt kā slimības, kuru cēlonis ir saistīts ar nabadzību (piemēram, infekcijas slimības saistībā ar nepietiekamu uzturu vai sliktiem sanitārajiem apstākļiem) un slimības, kuru cēlonis ir meklējams pārticībā (piemēram, dažādas sirds slimības un 2.tipa cukura diabēts) (Krieger, 1994). Šīs uz identitātes komponentēm balstītās atšķirības ir vērojamas gan nacionālā, gan globālā līmenī (Krieger, 1994). 

Piektkārt, jaunā definīcija neļauj atkārtoties uz šķietami pierādītiem bio-medicīniskiem faktiem balstītai diskriminācijai. Vēsturiski, pamatošanās uz šķietamiem bio-medicīniskiem faktiem ļāva viegli diskriminēt dažādas sabiedrības grupas (Niebrój, 2006). Piemēram, pagājušajā gadsimta politiskie disidenti tika uzskatīti par mentālo slimību pacientiem (Niebrój, 2006). Kā arī sabiedrībā pastāvošais morālais nosodījums masturbācijai lika to sākt uzskaitīt kā epilepsijas un histērijas cēloni (Niebrój, 2006). Diemžēl joprojām pasaulē un sabiedrībā eksistē diskriminējoši uzskati, ko cilvēki cenšas pamatot biomedicīniskos faktos. Ir vienkārši kādu cilvēku grupu, slāni vai valsts iedzīvotājus nosaukt par ne-veseliem, taču ir daudzreiz grūtāk skatīties uz šo apstākļu un uzskatu īstajiem cēloņiem. 

Šāds holistisks skatījums ir jāpiedēvē visām veselības komponentēm, tai skaitā reproduktīvajai un seksuālajai veselībai. Pasaules Veselības organizācija (PVO) raksturo seksualitāti kā būtisku dzīves aspektu, kurš visa mūža garumā ietver dzimumu, dzimuma identitāti, orientāciju, baudu, erotiku, tuvību un bērnu radīšanu (WHO, 2006). Seksualitāte tiek piedzīvota vairākās dzīves jomās, piemēram, domās, fantāzijās, vēlmēs, uzskatos, attieksmē, vērtībās un attiecībās (WHO, 2006). Turklāt seksualitāte ir daļa no seksuālās un reproduktīvās veselības, kas nenozīmē tikai seksuāli transmisīvo slimību (STS) neesamību, bet gan fiziskās, emocionālās, garīgās un sociālās labklājības stāvokli kopumā (WHO, 2006). Tomēr to svarīgi ietekmē arī sociālie, ekonomiskie, politiskie, kultūras, juridiskie, vēsturiskie un reliģiskie faktori un to mijiedarbība (WHO, 2006). Šī iemesla dēļ ar seksualitāti saistīti jautājumi sabiedrības līmenī ir nereti uzskatīti par taboo tematiem (Lucas & Fox, 2018).  

Atsauces:

Braveman, P., & Gottlieb, L. (2014). The social determinants of health: it’s time to consider the causes of the causes. Public health reports, 129(1_suppl2), 19-31.

‘Krieger, N. (1994). Epidemiology and the web of causation: has anyone seen the spider?. Social science & medicine, 39(7), 887-903.

Logan, A. C., Prescott, S. L., & Katz, D. L. (2019). Golden age of medicine 2.0: lifestyle medicine and planetary health prioritized. Journal of lifestyle medicine, 9(2), 75.

Niebrój, L. T. “Defining health/illness: societal and/or clinical medicine?.” Journal of Physiology and Pharmacology 57 (2006): 251.

Sarti, S., & Espinola, S. R. (2018). Health inequalities in Argentina and Italy: A comparative analysis of the relation between socio-economic and perceived health conditions. Research in Social Stratification and Mobility, 55, 89-98.

Seksuālā veselība ir būtiska indivīdu, pāru un ģimeņu vispārējai veselībai un labklājībai, kā arī kopienu un valstu sociālajai un ekonomiskajai attīstībai. Apstiprinoši seksuālajai veselībai ir nepieciešama pozitīva un cieņpilna pieeja seksualitātei un seksuālajām attiecībām, kā arī iespēja gūt patīkamu un drošu seksuālo pieredzi bez piespiešanas, diskriminācijas un vardarbības. Vīriešu un sieviešu spēja sasniegt seksuālo veselību un labklājību ir atkarīga no viņu:

  • piekļuve visaptverošai, kvalitatīvai informācijai par seksu un seksualitāti;

zināšanas par riskiem, ar kuriem viņi var saskarties, un viņu neaizsargātību pret neaizsargātas seksuālās darbības nelabvēlīgajām sekām;

  • iespēja piekļūt seksuālās veselības aprūpei;
  • dzīvot vidē, kas apliecina un veicina seksuālo veselību.

Ar seksuālo veselību saistītie jautājumi ir ļoti dažādi, un tie ietver seksuālo orientāciju un dzimumidentitāti, seksuālo izpausmi, attiecības un baudu. 

Seksuālās tiesības

Seksuālās veselības piepildījums ir saistīts ar to, cik lielā mērā cilvēktiesības tiek ievērotas, aizsargātas un izpildītas. Seksuālās tiesības aptver noteiktas cilvēktiesības, kas jau ir atzītas starptautiskajos un reģionālajos cilvēktiesību dokumentos un citā konsensā, dokumentos un valsts tiesību aktos. Tiesības, kas ir būtiskas seksuālās veselības īstenošanai, ietver:

  • personas tiesības uz dzīvību, brīvību, autonomiju un drošību
  • tiesības uz vienlīdzību un nediskrimināciju
  • tiesības būt brīvam no spīdzināšanas vai cietsirdīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai soda
  • tiesības uz privātumu
  • tiesības uz augstāko sasniedzamo veselības (tostarp seksuālās veselības) un sociālo nodrošinājumu
  • tiesības stāties laulībā un dibināt ģimeni un stāties laulībā ar brīvu un pilnīgu topošo laulāto piekrišanu, un
  • vienlīdzība laulībā un laulības šķiršanas brīdī
  • tiesības lemt par savu bērnu skaitu un atstarpēm
  • tiesības uz informāciju, kā arī izglītību
  • tiesības uz uzskatu un vārda brīvību, un
  • tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli par pamattiesību pārkāpumiem.

Esošo cilvēktiesību piemērošana seksualitātei un seksuālajai veselībai ir seksuālās tiesības. Seksuālās tiesības aizsargā visas cilvēku tiesības īstenot un paust savu seksualitāti un baudīt seksuālo veselību, pienācīgi ievērojot citu tiesības un ietvaros aizsardzība pret diskrimināciju.

topics/sexual-health#tab=tab_1″>https://www.who.int/health-topics/sexual-health#tab=tab_1

https://www.who.int/publications/i/item/978924151288

Autors: Līna Austra Putāne